Viesojoties Raiņa vakara maiņu vidusskolā, mums izdodas satikt Diānu un Alī Ahmedu. Viņi, saģērbušies līdzīgi kā pārējie bērni, 9.klases solā apgūst zīmēšanas prasmes. Diānai sanākot ļoti skaisti, stāsta Lelde, kas klasē darbojas kā speciālais pedagogs un surdotulks. Abi pusaudži, 16 un 17 gadus veci, ir smaidīgi un, šķiet, pie uzmanības pieraduši.
Semere, Alī Ahmeds un Diāna: No kara līdz skolas solam Latvijā
19.09.2016
www.apollo.lv
Pagājušas trīs nedēļas kopš jaunā mācību gada sākuma. Skolas gaiteņos atgriezušies bērni, un ar lielākām vai mazākām pārmaiņām, mācību gads Latvijas skolās ir sācies. Arī Rīgas Raiņa 8.vakara (maiņu) vidusskolā, kur starp «mūsējiem» izglītojas sīriete Diāna, eritrejietis Semere un Alī Ahmeds no Afganistānas. Šie bērni ik dienu mēģina iejusties starp mums, kamēr pedagogi cenšas izprast – kā šo procesu padarīt vieglāku.
Vaicājot, kā patīk Latvijā, viņi skaidrā latviešu valodā atbild «labi». Pie mūsu valodas jaunieši ir pieraduši un, ja ko pajautājam, viņi neapmulst, bet mēģina atbildēt, vien iestarpinot vārdus arī angļu valodā.
Diāna izstāsta, no kurienes nāk un kāds ir viņas vecums, piebilstot, ka Latvijā patīkot. Arī Alī Ahmeds ir apmierināts, taču uzsver, ka pie mums viss ir savādāk nekā viņa dzimtenē.
Skaidras vīzijas par palikšanu Latvijā nav nevienam
Visi trīs Raiņa 8. vakara (maiņu) vidusskolā mācības uzsākuši šā gada pirmajā septembrī. Nevienam nav skaidras vīzijas par nākotni, tāpat neviens nespēj apgalvot, ka Latvijā paliks uz ilgu laiku.
Šī nav pirmā skolas pieredze ar patvēruma meklētāju bērniem. Pirms gada šeit jau mācījies puisis no Sīrijas, bet Latviju pametis pēc pusotra mēneša. Viņš devās uz Vāciju. Tāpat pirms sešiem gadiem skolu pabeiguši bēgļi, kurus izaudzināja latviešu ģimene, tāpēc skolotājiem un vadībai jaunumi par trīs patvēruma meklētāju bērniem šajā mācību gadā neesot bijis pārsteigums.
Klases audzinātāja Gunta Krasta, kuras klasē šogad izglītojas patvēruma meklētāju bērni, atzīst, ka skolā mācās arī vājdzirdīgi un nedzirdīgi bērni, tāpat jaunieši ar īpašām vajadzībām. Pārējiem nav problēmu pieņemt cilvēkus, kas ir citādāki. Tāpēc pieļauj, ka lēmums bēgļu bērnus izglītot tieši šajā skolā, ir pareizs.
Pārsteidz centība un ātra izpratne
«Viņi ļoti ātri mācās. Divu nedēļu laikā jaunieši jau komunicē diezgan labi latviski. Viņi prot pateikt - «Kā mani sauc», «Cik gadu», «No kurienes esmu». Šķiet, ka mīļākais vārds ir «labi»,» smaidot stāsta Gunta. Viņa neslēpj pārsteigumu par to, cik centīgi ir šie pusaudži. Lai arī katrs runā savā valodā, kaut kā viņi turas kopā un saprotas labi.
Skolotāja atzīst, ka ļoti liels palīgs ikdienā ir tehnoloģijas.
Saziņā tiek izmantots «Google» tulkotājs un tā dēļ piedzīvots ne mazums amizantu situāciju. «Tas ir kā bērnudārzā, kad mazs bērns sāk mācīties svešvalodu,» Gunta piebilst.
Lai gan patvēruma meklētāju bērni piedalās tajās pašās mācību stundās, kurās pārējie, viņi netiek vērtēti ar atzīmēm. Viņu galvenais uzdevums ir cauri visiem mācību priekšmetiem iemācīties latviešu valodu. Ja notiek ķīmijas stunda, viņi mācās krāsas un vielas, kamēr pārējie mācās ķīmiju devītās klases līmenī. Vienīgi ģeogrāfijā pusaudži iemācījušies parādīt uz kartes Latviju un atpazīt tās kontūru.
Māte negrib, ka bērns mācās kopā ar bēgļiem
Jautājot par pieņemšanu un iejušanos latviešu pusaudžu vidū, skolotāja Gunta stāsta, ka nekādas būtisku problēmu nav bijis. Skolēni mēģina ar patvēruma meklētājiem komunicēt, palīdzēt. Viņi netiek izstumti no pārējo vidus. Kā novērots, labākā saikne pusaudžiem ir ar nedzirdīgajiem skolniekiem. Viņi komunikācijā izmanto telefonu. Taču ne visi bērni ir vienādi: «Kāds pasaka, ka viņiem ir vairāk naudas pusdienām, citam vēl kaut kas nepatīk, bet visi bērni nevar būt vienādi,» uzsver skolotāja.
Viņa neslēpj, ka bijis gadījums, kad kāda skolēna mamma uzstājusi, lai viņas bērnu pārceļ citā klasē, jo negribot, ka sēž blakus patvēruma meklētājiem, bet pārējiem vecākiem ar to neesot problēmas.
Kapu kultūra, ēdiens un latviešu meitenes
Runājot par kultūras atšķirībām, skolotāja Gunta stāsta, ka Raiņa dienām veltītā pasākumā klase devusies uz kapiem, arī šie bērni nāca līdzi un neslēpa interesi par citādo kapu kultūru. Protams, ir vēl daudz lietu par kurām viņi ir pārsteigti.
«Viņi skatās uz mūsu meiteņu izskatu. Jauniešiem šķiet interesanti, kā meitenei var būt, piemēram, rozā krāsas mati un kājās saplēstas džinsu bikses,» smejas Gunta.
Taču ēdiena ziņā patvēruma meklētāju bērni neesot izvēlīgi. Ēdot visu, ko dod, kamēr latviešu bērni daudz ko «izbrāķē», vai neēd vispār.
Bet nav tā, ka arī viņu kultūras atšķirības neradītu izbrīnu sejā. Gunta atceras, ka vienu dienu klasē viens no zēniem sācis ātri pie sevis kaut ko skaitīt. Kad viņa piegājusi klāt un pajautājusi, ko viņš dara, saņēmusi atbildi - «Skaitu lūgšanu».
Lai gan nav skaidrs, vai jaunieši turpinās savu dzīvi Latvijā, šobrīd izglītoties kopā ar «mūsējiem» ir labākais lēmums. Skolas direktors Juris Šmits atzīst: «Var jau taisīt viņiem uz vietas skolu, bet tas būtu pilnīgi atrauti. Šeit viņi redz to ikdienu, vidi un kultūru. Viņiem ir jāredz kā mēs dzīvojam. Kur citur viņi to iemācīsies?»
Visi trīs patvēruma meklētāji joprojām uzturas PMC «Mucenieki» un gaida, kad saņems bēgļa vai alternatīvo statusu.
Saite uz pirmavotu >> www.apollo.lv
Publikācija pārpublicēta projekta “Atbalsta pasākumi starptautiskās aizsardzības personām” ietvaros. Projekts tiek īstenots ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda atbalstu un to īsteno biedrība „Patvērums „Drošā māja””. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība. Granta līgums Nr. PMIF/9/2016/1/03.
Informāciju pārpublicēja (saskaņojot ar apollo.lv redakciju): Rasa Saliņa, komunikācijas un sociālo mediju eksperte, tālr. (+371) 22026355, e-pasts: rasa.salina@gmail.com