Mērķis, kas jāiznīcina! Kāpēc viņš neaizgāja bojā un dzīvo Latvijā

29.08.2017

Evija Hauka, TVNET

Viņam ir tumšas, gandrīz melnas acis. Uzreiz redzams – svešinieks. Mūsu platuma grādos cilvēkiem nav tāda skatiena – dziļa kā purva akacis. Viens no viņiem – bēglis no Sīrijas. Latvijā viņš ir piekto gadu, bet tie nav bijuši mierpilni, laimīgi gadi. Ne tuvu! Arī šobrīd nav viegli. Cilvēkam, kurš neatklāj savu vārdu un joprojām baidās, ir piešķirts alternatīvais statuss. To piešķir cilvēkiem, kurus nevar atzīt par bēgļiem, bet kuriem nepieciešama aizsardzība. Divos gados Latvijā ir uzņemti 650 patvēruma meklētāji, no kuriem 70 piešķirts bēgļa, 329 alternatīvais statuss.

Mēs tiekamies biedrības «Patvērums «Drošā māja»» telpās Lāčplēša ielā. Ir rāms, silts vakars – telpu piepilda rietošas saules stari. Cilvēkam, kurš sniedz man roku, ir eiropeiskas manieres un tāds kā retušēts – nedaudz pieklusināts balss tembrs. Apmēram 35 gadus vecs, runā arābu un angļu valodā, dažas frāzes latviski un krieviski.

Es klausos viņa stāstā un nespēju iztēloties kā rāmā vakara aina mainītos, ja to pārtrauktu ložmetēja šāvieni un sprādzieni. Ir sajūta, ka viņa bēgšana no dzimtās pilsētas Alepo drupām, šāvieniem, džihādistiem, dažādu valstu varas iestādēm, ziņotājiem, policistiem, robežsargiem, ierēdņiem, cietumsargiem un mums – vienaldzīgajiem - nav beigusies.

Viņš vēlas stāstīt atklāti – cik nu tas vispār ir iespējams, kad ir tik daudz baiļu, pārdzīvojumu, pazemojumu, tāpēc vienojamies rakstā viņa īsto vārdu neminēt. Šīs sarunas laikā viņa vārds būs Alla – saīsinājums no tradicionāla sīriešu vārda Aladīns.

Pēdējais reiss

Viņš ir dzimis un audzis Alepo – vienā no senākajām apdzīvotajām vietām pasaulē, pilsētā, ko vēl nesen tūrisma ceļvežos dēvēja par Austrumu bagātību krātuvi. Kad 2012. gada nogalē Alla centās izkļūt no kara plosītās Sīrijas, viņa dzimtā pilsēta bija pārvērtusies drupās. Viņa vecāki un brālis bija prom. «Islāma valsts» kontrolētajā pilsētā bija palicis tikai viņš, bet, laika, lai glābtu dzīvību, tikpat kā nebija atlicis.

Kad Alla pēdējo reizi iznāca no savām mājām, viņš ar šausmām lūkojās apkārt: pilsētu nevarēja pazīt - ierasto ielu vietā akmeņu un drazu kaudzes, sagrautajās mājās aklas logu acis. Rajonos, kur kādreiz dzīvoja tūkstošiem cilvēku, atradās veikali, kafejnīcas, viesnīcas, tagad valdīja kapa klusums.

Todien Alla devās uz Alepo militāro lidlauku. Nepārtraukti skanēja šāvienu troksnis. Pacelšanās risks bija pārāk liels, tāpēc visi gaidīja. Ilgi – 2 dienas.

Apšaude turpinājās. Beidzot tomēr izdevās! Damaskā viņš nokļuva ar pēdējo lidmašīnu, kas izlidoja no Alepo.

Pasaulē, kurā viņš dzīvoja, nebija nekā cita kā vien naids, nāve un bezcerība. Bīstami bija pilnīgi visur, lielu daļu Sīrijas teritorijas kontrolēja džihādisti – viņi bija arī Damaskā. Ar ģimeni Alla nebija sazinājies astoņus mēnešus. Uz priekšu viņu dzina izmisums un bailes, kādu mēs pat iztēloties nespējam. Viņš taču nebija militārists vai kaujinieks, bet grāmatvedis, miera laikā strādājis lielā uzņēmumā.

Alla saka, ka vienmēr, cik vien sevi atceras, dzīvojis Alepo – rāmā, greznā pilsētā ar daudziem kultūras vēstures pieminekļiem. Citur Sīrijā pabijis, vien dienot obligātajā karadienestā. Viņš ir mācījies koledžā, pēc tam universitātē – paralēli grāmatvedībai nedaudz studējis arī inženierzinātnes. Jaunībā viņš strādājis gan restorānā, gan par kasieri veikalā.

Bēgt ... un ātri!

Ierodoties Damaskā, viņš kabatā cieši turēja papīra loksni. Tā bija darba vīza, kas deva iespēju aizbraukt uz Krieviju. Alla to bija nopircis par 400 eiro. Viņš dziļi ievilka elpu, devās uz Krievijas vēstniecību un gaidīja atļauju izbraukt. Dienu, divas, trīs… Viņš nespēja gulēt, tikai gaidīja.

«Es katru rītu cēlos un klauvēju pie vēstniecības durvīm. Viņi atbildēja: «Vēl nekā nav, pienāciet rīt.» Tad bija saplīsis printeris, tad vēl kaut kas,» atceras Alla.Ja cilvēks nāk no noteiktas teritorijas, viņš automātiski kļūst par «mērķi, kas jāiznīcina».

Alla stāsta, ka Damaskā nevarēja doties uz viesnīcu un mierīgi pārnakšņot, jo lidostā bija pamanījis pazīstamus cilvēkus, bet pieļaut, ka viņa identitāte tiek atklāta, viņš nevarēja. «Es nedarīju neko tādu, kur vajadzētu izmantot manu vārdu. Radikālās grupas savus pretiniekus vienkārši nogalina,» viņš saka.

Kāda vajadzība radikāļiem nogalināt viņu – vienkāršu grāmatvedi? Alla cenšas skaidrot sarežģītās nacionālo grupu attiecības. Lieta tāda, ka cilvēka vārds norāda uz piederību reģionam. Ja cilvēks nāk no noteiktas teritorijas, viņš automātiski kļūst par «mērķi, kas jāiznīcina».

Alla ir pa pusei kurds, pa pusei sīrietis, jo vecāki nāk katrs no citas teritorijas. Iespējams, tāpēc pirms kāda laika viņš nejutās tik apspiests un varēja pat kaut kur doties. Tomēr situācija bija mainījusies. Tiem, kas bija nostājušies prezidenta pusē, atriebās spīdzinot un nogalinot.

Maskavā dzīvoja viņa onkulis, kurš Sīriju bija pametis jau pirms 20 gadiem. Alla piemetina, ka sīriešiem nav lielu problēmu aizbraukt uz Krieviju, ja vien ir vīza. «No Sīrijas ir tikai trīs galamērķi – Libāna, Irāna vai Maskava.» Ņemot vērā, ka pēdējā Eiropai tomēr ir vistuvāk, Allas izvēle bija loģiska.

«Neviens nevarēja iedomāties, ka kaut kas tāds notiks,» viņš saka. Neviens nebija gatavs zaudēt tuviniekus, pajumti un doties bēgļu gaitās tūkstošiem kilometru tālumā. «Sīrijas cilvēkus var sadalīt trijos līmeņos. Vispirms valsti pameta bagātnieki. Viņi iegādājās mājas Ēģiptē, Turcijā un Libānā.

2012. gadā, kad karš jau plosījās, bēga vidējais slānis, pēc tam centās izkļūt pārējie.»

Nenoslīkt purvā

Alla atceras, ka Maskavā pret viņu un citiem arābu izcelsmes cilvēkiem izturējās ar nicinājumu, reizēm klaju naidu. Vienmēr uzradās kāds, kas ņirdza sejā un izteica pretīgu piezīmi. Maskavā viņš nakšņoja «kaut kādā vietā», ko dēvēja par bāzi.

Tur vienā istabā ar sliktu gaisu uzturējās daudzi cilvēki, gulēja, kā pagadās. Nabadzība, beztiesiskums, korupcija, sabiedrības vienaldzība. Šādus Krievijas sejas vaibstus redzēja Alla. Bija skaidrs: ir jātiek projām un par katru cenu.

Bija 2013. gada maija sākums – pavasaris kavējās. Viņš nopirka biļeti, iekāpa vilcienā un aizbrauca līdz stacijai, kas atradās vistuvāk Krievijas – Latvijas robežai. Uzmeta plecā somu un devās mežā Zilupes virzienā. Alla vienatnē lauzās cauri brikšņiem, brida pa purvu. Bija jānoiet 25 km, bet viņš redzēja, ka virzās ar ātrumu 5 km stundā – bija jāpieliek solis. Nonācis līdz nelielai upītei, viņš ielika mantas polietilēna maisiņā un iekāpa dzestrajā ūdenī.

Alla domāja, ka ūdens sniegsies līdz ceļiem, bet viņš tūlīt pat iegrima līdz krūtīm. Tā nebija upīte, bet gan pamatīgs purvs. Virzīties uz priekšu bija grūti, bet viņam kaut kā izdevās izķepuroties.

Gaiss bija salts, bet viņa drēbes pilnīgi slapjas – arī telefons un ēdiens izmircis purva rāvā. Ādas jaka bija smaga, piesūkusies ar ūdeni, kas sīkām straumītēm tecēja gar kājām. Saltajā maija gaisā ūdens izgaroja un vīrietim ļoti sala. Tomēr aukstumu viņš nejuta – bailes, ka Krievijas robežsargi viņu nošaus, bija spēcīgākas. Nesen viņš bija dzirdējis stāstu, ka vairāki cilvēki, kas mēģinājuši nokļūt Somijā, nošauti uz vietas. Slāpa, bet dzeramais ūdens bija beidzies. Alla mēģināja ēst līdzpaņemto maizi, bet tā bija izmirkusi un kļuvusi neēdama. Viņš gāja aizvien dziļāk mežā.

Palūkojies kompasā, viņš saprata, ka ir apmaldījies. Viņš gāja pa apli, riņķojot ap vienām un tām pašām priedēm. Bija piemeties vadātājs.

Sveika, Zilupe!

Beidzot viņš pamanīja nelielu namiņu, pareizāk sakot, būdu, un pieklauvēja. Durvis atsprāga, un kopā ar namatēvu pa tām izvēlās pamatīga spirta dvinga. Vīra mutē rēgojās viens zobs, rokas sastrādātas, saskrāpētas līdz asinīm, netīras. Viņš bija piedzēries. Alla nodomāja - «mežstrādnieks» un pateica vienīgo vārdu, kas iederējās šajā situācijā: «Propal!» Mežstrādnieks jautāja, kur Alla dodas. Sapratis, ka slapjais, tumsnējais viesis plāno nokļūt Rīgā, vīrs no Zilupes sāka vicināt rokas un atrunāt gājēju: «Oi, oi, tas ir tālu!»

Viņš padomāja un prātīgi ieteica doties pie robežsargiem. Tomēr sastapšanās ar robežsargiem nekā laba nesolīja.

Sīrieti tūlīt pat aizturēja un sāka iztaujāt. Alla meloja, ka ir ieradies no Polijas, lai gan apzinājās, ka viņa sacītajā nav loģikas. Arī savu vārdu viņš neatklāja – pateica pirmo, kas ienāca prātā. Bailes, ka viņu nosūtīs atpakaļ uz Krieviju, bija tik milzīgas, ka viņam bija gluži vienalga, ko stāstīt vai darīt, – galvenais, lai ļauj palikt Eiropā! 

Viņš pat līdzpaņemto naudu eiro saplēsa un izmeta, baidoties, ka tā varētu kalpot par iemeslu viņa sūtīšanai atpakaļ.

Ar Allu runājam ilgi, bet savā stāstā viņš visu laiku atgriežas vienā punktā – pie notikumiem, bēgot no Alepo un šķērsojot robežu. Var manīt, ka pārdzīvotais radījis psihisku traumu. Viņš to visu izdzīvo vēlreiz un vēlreiz.

Alla atceras, ka viņa zināšanas par likumiem un lietu kārtību Eiropā bija gaužām niecīgas un nepilnīgas, baumu līmenī. Alla domāja, ka bēgļa statusu iespējams prasīt tikai Rīgā un, ja viņu noķers robežsargi, tad deviņus mēnešus būs jāsēž cietumā. «Ja atrastu dokumentus, mani tūlīt pat aizsūtītu atpakaļ uz Krieviju.» Tātad - kamēr dokumentu nebija, bija cerības.

Dokumentus kārtības sargi meklēja, un kā vēl – vienu, pēc tam otru reizi lika Allam izģērbties, izčamdīja katru apģērba vīli. Pēc tam atnāca priekšnieks un meklēja trešo reizi. Nekā. Dokumentus un dažas lietas Alla bija uzticējis kādam paziņam.

Nākamo rītu gaidot

Brīdinājums par cietumu daļēji tomēr izrādījās patiess. Alla nokļuva Latvijas Republikas Valsts robežsardzes pakļautībā esošajā Aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā. Izskatot viņa lietu, tiesnesis secināja, ka Latvijā viņš ieradies no valsts, kur viņa dzīvība nav bijusi apdraudēta un kurā viņš bija pieteicies patvērumam. Fakti pierādīja, ka viņš ir ļaunprātīgi izmantojis patvēruma procedūru. Un tomēr… Jā, varbūt viņam Krievijā nāves briesmas nedraudēja, bet arī dzīves nebija. Kurš gan no mums nerīkotos tāpat kā viņš!

«Visu laiku biju stresā, katru dienu domāju, kas ar mani notiks,» pārdzīvotās šausmas atceras jaunais vīrietis. Viņam bijusi sajūta, ka ir ievietots padomju laiku sodīšanas iestādē. Sargi staigājuši ar stekiem. Arī tuviniekiem piezvanīt neesot ļāvuši, sakot: «Tagad ne ar vienu nerunāsi!»

Latvijas likumi nepiešķir aizturētajiem imigrantiem iespēju bez maksas sazināties ar savām ģimenēm.

Notiekošais atstāja iespaidu uz veselību – bēglim konstatēja kuņģa čūlu. «Vienīgais labums, ka Daugavpilī nedaudz apguvu krievu valodu. Krievijā biju iemācījies tikai astoņus vārdus,» viņš iesmejas. «Kad biju tur, es lūdzu avīzi un pēc tam ābeci, gribēju mācīties valodu, bet apsargi nedēļu par mani smējās. Viņi teica: «Tu runā angliski, ko tev vēl vajag?» Atbildēju: «Es gribu palikt te, un tas nozīmē, ka man jārespektē Latvijas kultūra un valoda.»

Kad beidzot atausa vājš cerību stars palikt Latvijā, Alla sameklēja visus, visus dokumentus – pat dzimšanas apliecību un visādus izrakstus. Viņu atbrīvoja pēc pieciem mēnešiem – oktobrī, kad piešķīra alternatīvo statusu.

Tu esi tuvinieku ieskauts

«Slikti? Nē, ļoti slikti,» Alla pavīpsnā, kad jautāju, kā viņš sākumā juties Latvijā. «Katru dienu, katru stundu visus šos piecus mēnešus es domāju, ka mani padzīs. Es nezināju, kas mani gaida.» Tagad viss ir mainījies. Tas nav noticis uzreiz – pamazām. Alla īrē istabu privātā mājā Rīgas centrā un strādā būvniecībā.

Katru dienu dodas uz darbu Mārupē un atgriežas mājās. Vairākas reizes nedēļā viņš mācās latviešu valodu, un tas nav viegli. Viņš gribētu mācīties maģistrantūrā un strādāt savā profesijā, nevis būvniecībā.

Alla ir informēts par visu, kas šobrīd notiek viņa dzimtajā pusē. Viņš regulāri zvana vecākiem un brālim. Runājot par cilvēkiem, kuri šodien uz Latviju dodas pēc patvēruma, viņš saka, ka situācija ir mainījusies un bēgļiem šobrīd ir daudz vairāk atbalsta un iespēju, nekā tas bija pirms vairākiem gadiem.

Latvija no Sīrijas ļoti atšķiras, viņš saka, raugoties tālumā. Kad lūdzu pastāstīt par dzīvi Sīrijā pirms kara, viņš atplaukst: «Sīrijā cilvēki ir atvērti, viņiem patīk ārzemnieki, bet latviešiem ne. Tur visiem durvis ir atvērtas. Namatēvs ar viesi pats sāk sarunu, jautā, kas vajadzīgs.»

Alla saka, ka Latvijā pazīst tikai kādas divas meitenes, kuru vecāki nav šķīrušies. Pārsvarā visas ģimenes ir izirušas. «Šajā ziņā situācija Latvijā būtiski atšķiras no Sīrijas. Sīrijā neviens nav viens. Tas nav iespējams!

Tu vienmēr esi tuvinieku ieskauts. Ir vecvecāki, onkuļi, tantes – tu esi saistīts ar viņiem. Tuvinieki turas kopā, satiekas – tas ir attieksmes jautājums. Ja kāds izvairās no ģimenes – tas ir liels kauns!»

Kad uzsnieg, ir svētki!

Alla saka, ka Latvijā algas ir lielākas nekā Sīrijā, lai gan atšķirība nav ievērojama. «Sīrijā naudas ir mazāk, bet tur neviens nav badā. Arī tad, ja tev nekā nav, tu vari iztikt, jo ēdiena ir daudz un tas ir lēts. Daudzi paši nodarbojas ar lauksaimniecību un piemājas dārzā izaudzē visu vajadzīgo.» 

Piemēram, jūlijā par 2 eiro Sīrijā var nopirkt 15 līdz 20 kg tomātu. Par vienu eiro var nopirkt 7 kg lielisku, svaigu apelsīnu, stāsta Alla.

Vēl viens pārbaudījums – Latvijas ziema. «Kad uzsnieg, Sīrijā ir lieli svētki. Tas ir ārkārtīgi skaisti! Visi cilvēki iet ārā, pastaigājas, fotografējas, restorāni ir atvērti. Visi priecājas. Peldēties Sīrijā var no aprīļa līdz novembrim. Mazliet vēsāks ir četrus mēnešus gadā,» Alla stāsta tik aizrautīgi, ka šķiet – labākas vietas par Sīriju pasaulē nav. Tomēr viena lieta Sīrijai ar Latviju ir kopēja – sarežģīta, smaga vēsture.

Tāpat kā Latvija, arī Sīrija gadsimtiem ilgi bijusi okupēta – četrus gadsimtus no 1513. līdz 1918. gadam Osmaņu impērijas pakļautībā. Ilgus gadus Sīrija atradusies gan franču, gan britu ietekmē, tāpēc nav brīnums, ka sadzīvē iespiedušās šo Eiropas valstu tradīcijas, kultūra un valoda. 1930. gadā tika izveidota Sīrijas Republika, kas pilnīgu neatkarību ieguva 1946. gadā, kad aizgāja franču karaspēks. Savukārt pilsoņu karš sākās pēc Arābu pavasara protestiem pret prezidenta Bašara al Asada valdību 2011. gada 15. martā.

Saite uz pirmavotu TVNET<<

Publikācija tapusi projekta “Atbalsta pasākumi starptautiskās aizsardzības personām” ietvaros. Projektu biedrība "Patvērums "Drošā māja"" īsteno ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda atbalstu. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība.  Granta līgums Nr. PMIF/9/2016/1/03.

Informāciju pārpupublicēja (saskaņojot ar tvnet.lv redakciju): Rasa Saliņa, komunikācijas un sociālo mediju eksperte, tālr. (+371) 29145314, e-pasts: rasa.salina@gmail.com