Ibrahims no Irākas: Tie nav cilvēki, tas nav islāms

Bēgļu gaitas 41 gadu vecajam Ibrahimam nav svešas. Pirmo reizi Irāku viņš pameta pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad bēga no kara. Toreiz viņš nonāca Vācijā, kur nodzīvoja veselus 10 gadus, strādājot par frizieri, automehāniķi un pavāru, un kopā ar savu sievu armēnieti izveidoja kuplu ģimeni. Ibrahimam ar Sofiju kopā ir septiņi bērni. Jaunākajam – meitai –  ir divi gadi, savukārt vecākajam – dēlam –  aprīlī būs 18.

Tieši reliģiskās nesaskaņas ir iemesls, kāpēc Ibrahims pieņēma lēmumu jau otro reizi doties prom no Kirkūkas. "Mana sieva ir kristiete, bet es – musulmanis. Tā kā Kirkūka ir izteikti radikālu musulmaņu pilsēta, tad pret mums ir visi. Uz mani skatās citādāk, jo esmu apprecējis kristieti. Mani nepieņem sievas reliģijas dēļ."

Ar Sofiju viņi iepazinušies Irākā, kur viņa nonāca laikā, kad Armēnija karoja ar Azerbaidžānu. Vecāku vai citu radinieku bez Ibrahima un viņu bērniem sievietei nav – visus nogalināja karā.

Lēmums par aizbraukšanu tika pieņemts vien pusgadu pēc atgriešanās no Vācijas. Vairākas reizes Ibrahims saņēma anonīmas draudu vēstules, ka gadījumā, ja viņš un viņa ģimene nepametīs pilsētu, viņus visus nogalinās. Bērni uz skolu šajā laikā negāja, jo gluži vienkārši ģimenei bija bail, ka ar viņiem kas varētu notikt. "Bērnus zog, bet pēc tam zvana un pieprasa izpirkuma naudu," stāsta Ibrahims.

Kas ir šie "viņi", kas nemitīgi draud un nogalina mierīgos iedzīvotājus? "Teroristi. "Islāma valsts". Kas tad cits?" atbild Ibrahims.

Pēc pirmajiem saņemtajiem draudiem uz pāris mēnešiem viņi devušies padzīvot pie Ibrahima vecākiem. Kad atgriezušies atpakaļ Kirkūkā, viņu mājas vietā rēgojās vien plika zeme – ģimenes nams bija uzspridzināts. Viņi devās tālāk uz Erbīlu Kurdistānas apgabalā, kas ir daudznacionāla pilsēta ar dažādām pārstāvētām reliģijām, taču pēc trim mēnešiem ģimene saprata, ka dzīve Irākā tomēr vairs nav iespējama.

"Tās ir nemitīgas bailes par savu un savas ģimenes dzīvību. Mana māja tika iznīcināta, viss atkal jāsāk no nulles. Tas ir pārāk smagi. Es nevaru savus bērnus pakļaut tādām briesmām. Tur nav ne ārstu, ne atbalsta no valdības, algas izmaksātas netiek. Lielie cilvēki – politiķi – visu sabāž savās kabatās. Par iedzīvotājiem viņiem nerūpējas nemaz. Tā nav dzīve."

Latvijā Ibrahims un viņa ģimene nonāca nejauši. No sākuma ar autobusu viņi devās uz Turciju, no kurienes ar kuģi nonāca Gruzijā, savukārt tur satika cilvēku, kas viņus ar vilcienu nogādāja Eiropā. Kur? To Ibrahims nezina. Divas naktis esot pavadījuši kādā dzīvoklī, kuru viņiem bija piekodināts nekādā gadījumā nepamest. "Mums teica, lai neejam ārā, jo tad mūs nogalinās. Speciāli baidīja," stāsta Ibrahims. "Tad pēkšņi saka, ka mums jāceļās un jābrauc. Es prasu: "Uz kurieni? Saņēmu atbildi: "Nav jūsu problēma. Gribi uz Eiropu? Mēs tevi aizvedīsim!"

Vesti esot mazā busiņā bez logiem, tāpēc neko apkārt neesot redzējuši, ceļš ildzis visu nakti. "No rīta mūs kā dzīvniekus izlaida kaut kādā mežā ar tekstu: "Ejiet!" Uz kurieni?!! Bērni raud, auksts, visiem bail. Sākām iet, satikām vēl vienu ģimeni no Irākas, kopā gājām kādas septiņas stundas," stāsta Ibrahims. "Tad ieraudzījām nelielu ciemu. Cilvēki ar mums nerunāja, baidījās. Ieradās policija un mūs savāca, aizveda uz Daugavpili, kur palikām vienu nakti, bet pēc tam mūs aizveda uz Muceniekiem."

Naudu šim "ceļojumam" Ibrahims esot ieguvis, pārdodot savas automašīnas (viņš Irākā strādāja par taksistu), kā arī esot palīdzējuši vecāki, pārdodot savu zemi. "Jūs esat jauni, brauciet prom, citādi jūs nogalinās," vecāku vārdus atminas Ibrahims.

Dienas Muceniekos, kamēr ģimene gaida statusa piešķiršanu, velkoties lēni un vienmuļi: "Man nepatīk sēdēt un neko nedarīt, taču, kamēr nav piešķirts statuss, darbu meklēt es nevaru. Četri no mūsu bērniem Rīgā iet skolā, par ko viņi ir ļoti priecīgi. Kopā ar bērniem mēs mēdzam atbraukt arī uz Rīgu, decembrī bijām kursos biedrībā "Patvērums "Drošā māja"", kur mums mācīja par Latvijas kultūru, vēsturi, kā atrast dzīvesvietu, darbu un citām praktiskām lietām. Bija ļoti vērtīgi. Šo svētdien mēs bijām arī starptautiskās valodas dienas pasākumā, kur veidojām latviešu valodas vārdnīcu. Nupat bijām arī trīs pašvaldībās, kur varējām iepazīties ar dzīvi ārpus Rīgas.

Tiesa, Ibrahims atzīst, ka Latviju nekad nebūtu izvēlējies kā savu galamērķi. Viņš zinājis, ka šāda valsts eksistē un kur tā atrodas uz kartes, bet tas arī viss. «Mēs jau nezinājām, kur mūs ved. Ja varētu izvēlēties, tad mēs gribētu atkal nokļūt Vācijā,» viņš atklāj. «Taču mums šeit tiešām patīk, jo šeit ir mierīgi, un arī cilvēki ir labi.» Turklāt tobrīd bijis svarīgi vienīgi tikt prom no Irākas.

Latviešu valodu Ibrahims nezina, jo tam nepieciešama komunikācija ar latviešiem, kas, dzīvojot Muceniekos, neesot. Tiesa, viņa sieva Sofija jau nedaudz saprotot, ko viņai saka latviski, taču atbildēt nevar. Abi gan tekoši runā krievu valodā, tāpēc sazināties ar šeit dzīvojošajiem ļaudīm viņiem problēmu nav. Turklāt bez krievu valodas Ibrahims zina arī vācu, turku, arābu, persiešu un dari valodas, tāpēc palīdz ar tulkošanu citiem patvēruma meklētājiem, kā arī ir paspējis pa šo laiku jau šeit iegūt paziņas, kas pat piedāvā darbu.

«Man jau zvana un piedāvā, lai pērku un pārdodu mašīnas, bet tā kā pagaidām neesmu saņēmis statusu, tad nevaru oficiāli strādāt. Neoficiāli es negribu – problēmu no tā vairāk nekā ieguvumu. Vācijā arī nekad nestrādāju bez dokumentiem. Ja saņemšu statusu, tad uzreiz ķeršos pie darba,» apgalvo Ibrahims.

Uz jautājumu par to, kā viņš redz savu un savas ģimenes nākotni, Ibrahims atbild ar smagu nopūtu: «Es vienkārši gribu dzīvot savu bērnu dēļ. Un es negribu nevienu nogalināt. Ja ir jāpaliek Irākā, tad tas ir neizbēgami, ja gribi izdzīvot. Tā nav dzīve. Es gribu, lai visi mani bērni iegūst izglītību. Tālāk jau viss būs atkarīgs no viņiem pašiem. Es ceru, ka viņi iemācīsies daudz valodu, lai varētu komunicēt un iepazīt dažādus cilvēkus. Mēs visi esam vienas asinis. Kāda starpība – kristietis vai musulmanis?»

Ibrahims neslēpj, ka paspējis jau Latvijā izjust vietējo nosodošo attieksmi: «Nesen biju sievai līdzi uz baznīcu, kur kāda gados veca sieviete mums teica, lai braucam prom no šejienes. Es šādām replikām nepievēršu uzmanību. Es esmu redzējis daudz ko, un dzīvot nav iespējams, ja reaģē uz katru apvainojumu. Es gribu dzīvot. Es ceru, ka šeit mēs varēsim dzīvot drošībā līdz pat mūža galam kā cilvēki. Visur ir labi un slikti cilvēki. Gan tur, gan te. Nevajag domāt, ka visi musulmaņi ir vienādi. Tiesa, gadījumā, ja kāds nerespektē šīs valsts iedzīvotājus, viņu dzīvesveidu un kultūru, tad viņi ir jāsūta atpakaļ uz turieni, no kurienes nākuši.»

Tā kā Ibrahims ir pieredzējis karu un teroru, tad Irāka ir pēdējā vieta uz Zemes, kur viņš gribētu būt. «Kamēr mani pašu turēja ciet, manu acu priekšā māsas dēlam pārgrieza rīkli, sakot, ka ar manu ģimeni notiks tāpat, ja nedosimies prom. Man pašam galva visa ir rētās. Trīs arābi ar metāla nūjām sasita mani, jo gribēja nozagt man mašīnu. Tie nav cilvēki, bet gan dzīvnieki. Tas nav islāms. Islāms neatbalsta slepkavību, taču šie teroristi visu sagroza un pasniedz kristiešus kā islāma ienaidniekus. Šie dzīvnieki nedomā. Viņi nogalina citus vai uzspridzina paši sevi, apgalvojot, ka tādējādi nonāks pie Dieva. Dievs mūs visus ir radījis, lai mēs dzīvotu šeit uz Zemes! Kopā. Mierā un saticībā. Kā cilvēki.»

Saite uz pirmavotu www.apollo.tvnet.lv<<

Intervijas autore: žurnāliste Sabīne Košeļeva, portāls www.apollo.tvnet.lv. Intervija tapusi sadarbībā ar biedrību "Patvērums "Drošā māja"" projekta „Migrācija: attīstības iespēja” ietvaros, kas tiek īstenots ar Eiropas Savienības un LR Ārlietu ministrijas finansiālu atbalstu Eiropas gada attīstībai 2015 Nacionālās darba programmas ietvaros. Nacionālās darba programmas aktivitāšu ieviesēji ir LR Ārlietu ministrija un Latvijas Platforma attīstības sadarbībai (LAPAS). Par publikācijas saturu pilnībā atbild biedrība „Patvērums „Drošā māja””, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.

Informācija pārpublicēta, saskaņojot ar www.apollo.tvnet.lv redakciju. Papildu informācija: Rasa Saliņa, sabiedrisko attiecību speciāliste, tālr. 22026355, e-pasts: rasa.salina@gmail.com