Bēgļu ģimene no Uzbekistānas: Uz Latviju braucām ar bailēm

Saruna ar Valēriju notiek krievu valodā nevalstiskajā organizācijā “Patvērums “Drošā māja””. Pēdējo gadu laikā šī biedrība Valērijas ģimenei sniegusi nozīmīgu atbalstu.

Šobrīd aktuālākais Viktorijas ģimenes dzīvē ir darba meklējumi, kas pēdējo gadu laikā bijuši neveiksmīgi galvenokārt nepietiekamo valodas zināšanu dēļ. “Mēs nevaram atrast darbu, jo man nav nepieciešamās kvalifikācijas un latviešu valodas otrās kategorijas. Manam vīram it kā ir kvalifikācija, bet viņam nav vispār nekādas valodas kategorijas,” saka Valērija.

Bez valsts valodas zināšanām pēc Valērijas teiktā neņem darbā pat par krāvēju lielveikalā. Līdz šim visi ikdienas darbi saistīti ar rūpēm par bērniem: “Viņi bieži slimo, vajag uz poliklīniku vest, jāmācās, jāgatavojas skolai. Tāpēc pagaidām esam aizņemti ar ģimeni, bet pa lielam, vīrs ir noguris, jo vēlas strādāt. Austrumos nav pieņemts, ka vīrietis sēdētu mājās. Pieņemts ir tā, ka vīrs visu laiku darbā, bet sieva nodarbojas ar mājsaimniecību.”

Kopš Valērijas ģimene dzīvo Latvijā, lielu atbalstu viņiem sniedz Rīgas pašvaldības sociālais dienests. Ar šiem līdzekļiem daļēji tiek segti izdevumi par dzīvokli un iztiku. Daudz izdevumu ģimenē rodas no bērna ar īpašām vajadzībām aprūpei. Lielu atbalstu ģimenei sniegusi organizācija “Patvērums „Drošā māja”” iepriekšējos gados īstenotajos Eiropas Savienības fondu projektos. “Viņi mums burtiski bija ģimenes vietā. Ar jebkuriem jautājumiem, medicīniskiem, sadzīviskiem, emocionāliem un pat dvēseliskiem reizēm, protams arī materiāliem, mēs nācām uz šo biedrību, jo pirmos gadus mums šeit nebija neviena pazīstamā,” saka Valērija.

Kamēr viņa ar vīru piedalījušies latviešu valodas apguves projektos, valodas zināšanu līmenis esot ievērojami uzlabojies. “Progress bija, bet tagad, kad esam izolēti no latviski runājošas vides, un nav nekādu kursu, protams, sāk aizmirsties. Arī nupat gribējām pieteikties izsludinātajos latviešu valodas kursos, bet vietu skaits bija ierobežots un trīs dienu laikā visas vietas jau bija aizņemtas. Tāpēc mēģinām darīt to, ko paši varam saviem spēkiem - vīrs regulāri klausās latviešu radio, bet es, apdarot mājas darbus, cenšos klausīties televīzijas pārraides latviešu valodā. Mans vidējais dēls mācās latviešu skolā un labi runā latviski, bet, atnākot mājās, negrib runāt. Saka, mammu, es tevi nesaprotu, mammu, tu nepareizi runā. Principiāli nevēlas runāt. Es nezinu kāpēc,” saka Valērija. Savukārt valodas kursus apmeklēt par saviem līdzekļiem ģimenei šobrīd esot par dārgu.

Pie klimatiskajiem apstākļiem Valērija ir jau pieradusi. Grūtāk esot vīram: “Viņš mīl siltumu. Vējā mūždien apaukstējas. Man pašai ir normāli. Varbūt tāpēc, ka nemīlu karstumu. Man labāk patīk auksts, nekā karsts laiks. Es šeit jūtos kā savā dzimtajā vidē. Cilvēki, klimats, kultūra, viss man radniecisks. Vairs nevaru iedomāties sevi dzīvojam citur.”

Uz Latviju Valērijas ģimene devusies ar nelielām bažām: “Teikšu godīgi - braucu ar bailēm, mūs nobiedēja, ka šeit ir liela nepatika pret iebraucējiem. Tomēr mēs zinājām, kā darbojas informācijas karš. Par to jau bijām pārliecinājušies praksē. Bet, kad atbraucām, mēs jutām cilvēku sirds siltumu, un tā ir līdz pat šim brīdim.”

Vaicāta, vai domājusi par iespēju pārcelties uz kādu citu valsti, Valērija atbild noraidoši: “Sākotnēji plānojām citu vietu. Gribējām dzīvot Zviedrijā, bet sanāca, ka palikām Latvijā un esam ļoti priecīgi un pateicīgi par to, ka mūs šeit uzņēma. Man Latvijā ir labi draugi, bērni šeit labi jūtas, mācās, un mēs ar vīru arī cenšamies iedzīvoties. Tomēr vīram ir grūtāk. Bet to var saprast, viņš ir austrumnieks.”

Lūgta pastāstīt, kas Latvijā visvairāk patīk, Valērija saka: “Latvieši pēc dabas ir kulturāli, izglītoti, ieturēti. Tas viss man ir radniecisks, varbūt tāpēc es šeit labi jūtos. Un man patīk, ka šeit tomēr tiek ievērots likums. Varbūt ne vienmēr ideāli, bet tomēr. Uzskatu, ka nav tādas valstis, kurās visas puses ideāli ievērotu likumus, bet salīdzinājumā ar Uzbekistānu, šeit ir likuma paklausīgi pilsoņi. Un tas ir svarīgi.”

Uz jautājumu, vai patvēruma meklētājiem Latvija varētu šķist saistoša vieta, kur dzīvot, Valērija saka: “Zinu, ka no Sīrijas bēg šobrīd ļoti daudz cilvēku. Viņu vidū ir arī daudz kristiešu, kuri bēg, lai patiešām meklētu drošību. Tomēr, domāju, ka vairums cilvēku bēg ekonomisko problēmu dēļ.  Atceros, kad mēs nokļuvām Zviedrijā, mums teica, ja jūs tūlīt neizdomāsiet leģendu par sevi, tad jūs no šejienes padzīs. Bet mēs kristieši būdami uzskatījām - ja mēs samelosim valstij, tad mēs samelosim Dievam. Kāda jēga? Ja Dievs mūs tajā valstī redz, viņš mūs tur atstās, ja nē, tad būsim tur, kur mums vajadzēs atrasties.”

“Es pati nekad neesmu strādājusi algotu darbu, jo bērni dzima viens pēc otra. Izglītība man ir, bet man nesanāca tālāk attīstīties, jo visa dzīve ir pievērsta ģimenei un rūpēm par bērniem. Manam vīram arī darba tirgum šobrīd īsti nav, ko piedāvāt. Viņš varētu strādāt par šoferi vai par automehāniķi, bet Latvijā prasību līmenis ir augstāks, nekā tas bija Taškentā. Arī izglītības līmenis šim arodam šeit ir augstāks, un pat pašu automašīnu līmenis ir cits. Lai ietu strādāt par automehāniķi, vajag ļoti nopietni vēl pamācīties klāt,” uz sarežģīto situāciju norāda Valērija. Tomēr viņa cer, ka ar laiku situācija mainīsies.

Valērija ar ģimeni ar lielāko prieku paliktu Latvijā līdz mūža galam: “Jā, es gribētu. Es kā ticīgs cilvēks varu teikt tā, ka uz zemes nav pilnīgi drošas vietas. Ja meklē tikai ekonomisko stabilitāti, skaidrs, ka citur tā var būt lielāka, bet, iespējams, tad cietīs dvēseliskā puse. Mums pats galvenais ir mūsu bērnu drošība. Lai viņi izaugtu veselīgā atmosfērā. Mīlētu tuvākos.”

“Teikšu godīgi, mēs šobrīd ļoti, ļoti gribam iegūt pilsonību, jo zinu, ka tad, kad būsim pilsoņi, mums nebūs bēgļu pases, mūs uzņems brīvāk, nebūs ierobežojumu, jo cilvēki tomēr domā stereotipiski,” uzskata Valērija.

«Gribas nest labumu šai valstij, lai redzētu, ka nav veltīgi mūs pieņēmusi. Mēs atvedām topošos nodokļu maksātājus. Vecākais dēls jau strādā, maksā nodokļus, precējies, viss ir normāli,» viņa saka.

Arī drošības sajūta esot pietiekami augsta, tomēr bailes par valsts aizsargātību starptautiskā mērogā esot: «Es zinu, ka musulmaņi paši par sevi ir karojoša tauta. Es nerunāju par tradicionāliem musulmaņiem. Uzbekistānā arī tādi dzīvo. Bet tie, kas ir radikāli, fundamentāli, pat nepareizi traktē Korānu, sāk darīt to, ko viņi dara. Mazliet no tā baidos, jo var teikt - aizbēgām no musulmanisma, bet tagad, ja tas draud parādīties šeit, mazliet bailīgi. Es priecātos, ja pieņemtu bēgļus no Sīrijas, ģimenes un, vēlams, kristiešus. Tas būtu labi, jo tur, kur ir kristieši, tur ir droši. Ja cilvēks tiešām ir ticīgs, viņš nedarīs ļaunu, viņš tieši otrādi – darīs labu. Mēs arī bērnus tā audzinām», stāsta Valērija un rezumējot piebilst, ka Damaska ir pirmā pilsēta Sīrijā, kurā sāka sludināt evaņģēliju.»

Uz repliku, ka lielais vairums, kuri bēg, šķietams, ir labi ģērbušies spēka gados jauni vīrieši, Valērija norāda, ka, viņasprāt, tas nemaz nav nekāds iedomāts stereotips: «Zviedrijā personīgi runāju ar cilvēkiem, kuri izdomāja dažādus stāstus, lai tikai saņemtu pabalstu. Daudzi cilvēki tā dzīvo pat gadu desmitus. Jau paaudzēm. Man šķiet, ka pirms valsts piešķir kādam bēgļa statusu, vajag nopietnāk izpētīt šo ģimeni. Vai tiešām viņi bēg, piemēram, reliģisku un politisku iemeslu dēļ vai no kara.»

«Uz Zviedriju atbrauca cilvēki no Āfrikas un speciāli silti neģērbās, kaut gan bija ziema. Mums arī teica – ko jūs tik silti apģērbušies? Izģērbieties, lai izsauktu žēlumu,» atminas Valērija.

Vaicāta, ko atbildētu cilvēkam, kurš saka – kāpēc mums jāpalīdz svešiniekiem, par kuriem mēs neko nezinām, kad mums pašiem neiet viegli? - Valērija atbild: «Mūsu ģimene un vairums kristiešu dzīvo ar izpratni - mīli tuvāko kā sevi pašu. Dievs novērtē nevis to upuri, kas dots, esot pārticībā, bet kad tev pašam ir maz un dalies ar pēdējo. Tas ir kristietības vērtību pamats savstarpējās attiecībās. Šobrīd kā kristiete es teiktu – es palīdzēšu kaut vai tāpēc, ka šim cilvēkam ir vajadzīga palīdzība. Bībelē ir teikts, ja lūdz, tad iedod. Ja tu vari kaut kā palīdzēt cilvēkam, tad palīdzi un ne jau no viņa tu gaidi kaut ko pretī. Tev tas atnāk atpakaļ kaut kad vēlāk, kaut kā savādāk.»

«Es nerunāju par tiem, kas paši nav vēlējušies dzīvot, bet par tiem, kas tiešām vēlas, tiecas uz kaut ko, bet varbūt nav tāds intelekta līmenis, lai strādātu augstos amatos un pelnītu lielu naudu. Katram savs procents smadzeņu darbojas. Es arī kādreiz savu vīru nosodīju, domāju, kā tu nevari iegūt pirmo kategoriju valodā, tas taču ir viegli, bet tad es sapratu, ka smadzenes strādā tik, cik strādā un nevar šo valodu iedabūt sev galvā. Ir cilvēki, kuriem valodu iemācīties ir grūtāk, vai tā ir jāmācās daudz ilgāk. Es pārstāju viņu nosodīt, es sapratu, ka viņš tiešām vēlas iemācīties, pats cieš no tā, ka nesanāk, jūtas nepilnvērtīgi, bet es ticu, ka viss būs labi. Es cenšos dzīvot, domājot pozitīvi. Es zinu – tas, ka Dievs mums devis dzīvību, tā jau ir svētība,» sarunas izskaņā noteic Valērija.

Saite uz pirmavotu www.apollo.tvnet.lv<<

Intervijas autore: žurnāliste Dana France, portāls www.apollo.tvnet.lv. Intervija tapusi sadarbībā ar biedrību "Patvērums "Drošā māja"" projekta „Migrācija: attīstības iespēja” ietvaros, kas tiek īstenots ar Eiropas Savienības un LR Ārlietu ministrijas finansiālu atbalstu Eiropas gada attīstībai 2015 Nacionālās darba programmas ietvaros. Nacionālās darba programmas aktivitāšu ieviesēji ir LR Ārlietu ministrija un Latvijas Platforma attīstības sadarbībai (LAPAS). Par publikācijas saturu pilnībā atbild biedrība „Patvērums „Drošā māja””, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.

Informācija pārpublicēta, saskaņojot ar www.apollo.tvnet.lv redakciju. Papildu informācija: Rasa Saliņa, sabiedrisko attiecību speciāliste, tālr. 22026355, e-pasts: rasa.salina@gmail.com